“It kā tas būtu bijis skaists, laimīgs sapnis.”
“Ja paradīze uz zemes eksistē, tā atrodama tieši šeit,” tā pēc otrās ukraiņu ģimeņu un karavīru nometnes sadraudzības mājā Ēdolē teica tās dalībnieki. Un zīmīgi, ka tieši šos pašus vārdus jau otrajā nometnes dienā teica tās dalībnieki šogad: “Ēdole- šī māja un apkārtne pārvērtusies par mazu paradīzi, kur mēs visi jūtamies laimīgi- tik neticami viss, kas šeit notiek, pēc piedzīvotajām šausmām un bēdām kara plosītajā Ukrainā.”
Šogad te kopā lieliski sadzīvo ļoti dažādi cilvēki- karavīru ģimenes ar saviem mazuļiem izbauda laiku kopā, jo rudenī pēc sadziedētajiem ievainojumiem vīriem būs jāatgriežas frontē. Te ir Dmitro, kurš savu dēliņu pēdējo reizi satika četru mēnešu vecumā. Tad divi gadi krievu gūstā, un tagad ģimene satiekas šeit- nu jau divgadīgais mazulis skraida pats savām kājelēm un ir nepārtraukti jāuzmana. Pagaidām viss šķiet bezrūpīgi un laimīgi un tā gribas šai ilūzijai ļauties… Vientuļa māmiņa ar pieciem bērniem, kuru brālis atgriezies pie saviem futbola komandas biedriem Ukrainā, jo nespējis iejusties un atrast draugus šeit, Latvijā. Jaunajai sievietei sāp sirds par visu- par dēlu, kas tālumā, un jaunajiem vīriešiem karavīriem, kuri iet bojā kaujas laukā. Skumt neļauj nepārtrauktās rūpes par jaunākajiem bērniem un dziesma- kad viņa dzied ukraiņu tautasdziesmas, nometnē apklust visi un klausās. Tad dziedam mēs, latvieši, un pēc brīža jau sākas saruna- par dzīvi un cilvēkiem Latvijā un Ukrainā. Uz nometni atbraucis arī Bogdans, kuram pēc 38 sarežģītām operācijām izdevies saglābt kāju un kurš nu jau atkal dzīvo Ukrainā (netālu no Kijevas), izveidojis palīdzības fondu ukraiņu karavīriem un vienmēr mīļuprāt atgriežas Latvijā pie saviem draugiem. Šoreiz Bogdans ieradies, lai nometnē satiktos ar savām meitām. Un vēl šeit ir vecmāmiņa ar savu meitu un mazmeitu. Vecmāmiņa visu brīvo laiku pavada dārzā ravējot- tā vieglāk aizmirsties un ļauties ilūzijai par mājām. “Es kājām aizietu, ja vien varētu atgriezties Ukrainā,” saka viņa.
Un vēl šeit ir tie paši pasniedzēji, kas iepriekšējās nometnēs, jo sirds katru gadu liek atgriezties. Rūpīgi plānota un gaidīta latviešu kultūras diena, kurā kopā ar Aiju Melli iepazīstamies ar Latvijas valsts simboliem un vēsturi- brīvvalsts dibināšanu, cīņām par brīvību, dzīvi padomju okupācijas laikā un neatkarības atjaunošanu. Iepazīstamies ar latviešu tautas folkloru, ievērojamiem un pasaulē zināmiem cilvēkiem- politiķiem, literātiem, māksliniekiem un sportistiem. Kopā mācāmies un dziedam Latvijas un Ukrainas himnu, spēlējam dažādas spēles un rotaļas. Dziedam un daudz runājam par kopīgo un atšķirīgo abu tautu vēsturē, tradīcijās un ieradumos. Katrs nometnes dalībnieks saņēma un pats aizpildīja savu mazo “Latvijas pilsoņa pasi”, kurā atrodami svarīgākie dati un pamatinformācija par Latviju.
Un mācāmies latvju dainu par māmiņu un sauli, ar kuru nometnes noslēgumā vēlamies sagaidīt ciemos bijušo Latvijas valsts prezidenti Vairu Vīķi Freibergu. Cenšamies runāt latviski, un prieks, ka aizvien vairāk bērnu saprot latviešu valodu, kaut runāt bieži vien kautrējas. Mākslas dienā kopā ar Antru Kārklu katrs gatavo savu rokassprādzi, vēl ir mūzikas diena ar Inu Celitāni, dejas diena kopā Aneti Klapkalni un mastikas meistarklase kopā ar keramiķi Viju no Alsungas.
Protams, neatņemama nometnes daļa ir ekskursija uz Kuldīgu un jau iemīļotās Križevicu ģimenes koncerts.
Nometnes laikā ukraiņu bērni, viņu vecāki un karavīri ar patiesu interesi uzdeva daudz jautājumu, un atbildes apliecināja, ka mūsu tautām ir daudz kopīga gan cīņā par savas valsts brīvību, gan mīlestībā pret savu zemi un tās cilvēkiem.
Un vēl jāpiemin “Pūjalgu” māju saimniece, nometnes idejas autore un realizētāja Amela, kura ir klātesoša visur- viņas ziņā ir gan nometnes dalībnieku atlase, pasniedzēju izvēle, sagatavošanās darbi un rūpes par katru, kas ieradies nometnē. Viņai līdzās ir divas gaišmatainas māšeles, Amelas meitas Jasmīna un Amika, mazās saimniecītes, kuras ukraiņu bērniem izrāda visu, palīdz atrast vajadzīgo, un viņu viesmīlība katram ļauj justies šeit ļoti gaidītam. Liels palīgs Amelai ir koordinatore Irina Hibarčuka, kura zina gan ukraiņu, gan latviešu valodu un atbildīgos brīžos var sarunāties ukraiņu dzimtajā valodā.
Nometnes noslēgumā gaidīti ciemiņi ir Ukrainas vēstnieks Latvijā Anatolijs Kucevols, bijusī Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga, kura kopš kara sākuma konsekventi nosoda nežēlīgo Krievijas agresiju Ukrainā, un ASV ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Kristofers Robinsona kungs ar kundzi. Tā ir diena, kurā pateicamies ASV vēstniecībai Latvijā par iespēju realizēt nometnes ukraiņu ģimenēm un par atbalstu, ko, izmantojot ASV Valsts finansējumu, biedrība “Tev” sniedz Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā. Tā ir diena, kad apliecinām savstarpēju cieņu un visi kopā vienojamies nelokāmā pārliecībā par Ukrainas un veselā saprāta uzvaru šajā nežēlīgajā karā. Kā atmiņa no šīs dienas Edolē augs kopīgi iestādītais persiks un aprikoze ar Vairas Vīķes simbolisku novēlējumu: “Lai aug vesela un stipra!” Sarunā ar Vairu Vīķi Freibergu viens no karavīriem teica, ka nometnē arī pieaugušie uz brīdi varēja atgriezties bērnības pasaulē un justies kā bērni.
Šķiršanās, kā vienmēr, ir emociju pilna, sajūta, ka esam ieguvuši draugus, ar kuriem vēlamies tikties, kad karš būs galā,- brīvajā Ukrainā un brīvajā Latvijā.
Daži dalībnieku ieraksti nometnes atsauksmju grāmatā:
“Vieta unikāla, šeit var atjaunot spēkus, padomāt, būt ar sevi un atkal atgriezties reālajā dzīvē.”
“Paldies organizatoriem, kas piedāvā iespēju būt tik lieliskā vietā. Pārdomāts viss līdz pēdējam sīkumam!”
“Vērtīgi tikties ar interesantiem cilvēkiem un izzināt daudz jauna par dzīvi Latvijā un tās vērtībām.”
“Paradīzes stūrītis zemes virsū un Eņģeļu ģimene, kas aplaimoja mūs ar savu mīlestību, rūpēm un sirds siltumu.”
“Mēs esam atkal atguvuši mīlestību un gara spēku un gatavi tālākiem dzīves izaicinājumiem!”
“It kā tas būtu bijis skaists,
laimīgs sapnis.”
Stāsts par Oļegu, vienu no biedrības “TEV” komandas brīvprātīgajiem
Ko lai saka par šo drosmīgo vīru, ja jau 2022. gada 26. februārī viņš atradās savā automašīnā uz Ukrainas robežas? Oļega, mūsu brīvprātīgā, neparastajai biogrāfijai jākļūst par bākuguni ikvienam tālākajā uzvaras ceļā no Latvijas uz Ukrainu! Diemžēl šī “tālā ceļa” beigas vēl nav redzamas, bet esam cieši pārliecināti, ka ļaunums tiks uzveikts un Ukraina būs brīva! Galvenais nepārtraukt iesākto brīvprātīgo darbu, neapstāties, neatlaist, nepamest distanci... Oļegs ne tikai remontē automašīnas, bet arī nogādā tās kaujiniekiem Ukrainā karstākajos cīņu punktos. Kara sākumā uz Latviju evakuēja ukraiņu sievieti Annu un viņas bērnus, kopā ar sievu Inetu Ozoliņu rūpējās par šo ģimeni, palīdzot iekļauties Latvijas dzīvē un sabiedrībā - Oļegs daudz nedomāja, bet rīkojās. Aviācijā ir termins “Lēmumu pieņemšanas augstums” – 2022. gada pavasarī Oļega ģimene lēmumu pieņēma nekavējoties, pretējā gadījumā cilvēki būtu miruši. Turklāt Anna bija smagi slima, bet viņas vīrs Romāns atradās krievu gūstā, tādēļ Oļegam un viņa sievai bija jāatrod spēks ukraiņu ģimenei sniegt drošības sajūtu, dzīvojot svešumā, palīdzēt atrast ārstu, lai veiktu sarežģītu operāciju Latvijā. Šai ukraiņu ģimenei bija laimīgs liktenis: Anna, Romāns un viņu bērni satikās - pēc gada Oļegs viņus aizveda atpakaļ mājās uz Ukrainu. Un joprojām tajās reizēs, kad Anna ierodas Latvijā uz veselības pārbaudēm, viņa paliek pie Inetas un Oļega.
Šis ir laiks, kad mēs nevaram domāt: "Šodien es gribu palīdzēt, bet rīt nē - tā ir mana personīgā izvēle!" Katram vajadzētu atcerēties, ka arī Latvijai var pienākt brīdis, kad jāuzsāk cīņa, lai nosargātu savu brīvību. Cilvēka spēka potenciālu nevar salīdzināt ar tām dzīvībām, ko Ukraina un pasaule zaudē katru dienu - galu galā ukraiņi varētu dot savu ieguldījumu Eiropas attīstībā un palīdzībā, ja ukraiņu tauta tagad tik strauji nesamazinātos “iebrūkošās ordas” dēļ. Tā domā arī Oļegs un līdz ukraiņu tautas uzvarai negrasās apstāties savās aktivitātēs: “Man, godīgi sakot, vienalga, cik ies bojā krievijas okupantu, man neprātīgi sāp sirds par ukraiņu aizstāvjiem. Viņiem nav izvēles, jo aizsargā savu zemi, viņiem nav, kur atkāpties. Viņu zemei uzbruka brutāli, nelietīgi, zemiski par to, ka izvēlējās iet savu ceļu, un šis ceļš nepatīk vājprātīgajam kaimiņam. Tāpēc darām to, ko uzskatām par pareizu, un tā vajadzētu rīkoties visiem, kuriem nav vienalga mūsu kopējais liktenis, mūsu nākotne.
Vari karot, karo! Nevari karot, palīdzi!”
Oļegs šobrīd, tāpat kā mēs, nezina, kad un kā uzvara notiks, bet ir pārliecināts, ka Krievijas agresors tiks sakauts. Katrs brīvprātīgais veic savu darba daļu, lai uzvara pienāktu ātrāk. Oļegs nodarbojas ar transportlīdzekļu pilnveidošanu un aprīkošanu darbam ar kaujas droniem, strādā savās mājās paša iekārtotā darbnīcā. Oļegs saka: “Es daru to, ko uzskatu par pareizu, un neesmu viens, mums ir lieliska komanda!” Arī viņa sieva Ineta iesaistījusies brīvprātīgo darbā - pin tīklus, lej sveces un ikdienā ir drošais Oļega atbalsts un plecs.
Nesen Oļegs uzņēmās atbildību par palīdzības vākšanu un nogādāšanu no Latvijas uz Harkovas Hospiss medicīnas kompleksu smagi slimiem bērniem. Nepieciešams, bet riskants darbs, jo Harkovas pilsēta atrodas pie pašas robežas ar krieviju un, kamēr lido krievijas raķetes, gaisa trieciena brīdinājumam nav laika atslēgties, neviens nekad nezina, kur nokritīs krievu raķete, cik raķešu kritīs un kāds būs raķetes bojājumu rādiuss. Taču droši zinām tikai vienu - smagi slimi bērni gaida palīdzību, zāles un speciālo uzturu. Šie bērni ir mazi varoņi, viņi cīnās ar nopietnām slimībām, katru dienu viņus var nogalināt kārtējā “asiņainā kaimiņa” apšaudē. Oļegs un viņa domubiedri ne tikai palīdz, bet arī sniedz slimiem bērniem cerību uz izveseļošanos un ticību uzvarai šajā nevienlīdzīgajā karā. Šī palīdzība pārvar bailes un dod spēku cīnīties ne tikai par bērniem, bet arī pieaugušajiem. Oļegs un biedrības TEV brīvprātīgie apmeklē gandrīz visas Ukrainas militārās un varonīgās pilsētas: Hersonu un Harkovu, to reģionus un frontes zonas Dņeprā, Zaporožjē, Smilā, Avdejevkā Doņeckas apgabalā un Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. Visur Oļegs ir gaidīts “sargeņģelis”, savukārt par “eņģeļiem” viņš dēvē savus draugus, Ukrainas militārpersonas, kas cenšas aizsargāt Oļega komandu, kamēr viņi atrodas vienā vai otrā kaujas zonā. Pēc kāda brauciena Oļegs raksta: “Draugi, šorīt atgriezos no kārtējā “kara brauciena”- komplicēta, piesātināta, emocionāla…
Kādēļ mēs to darām?- tas ir visbiežāk uzdotais jautājums. Pirmajā vietā es izceltu - cilvēku dēļ. Tādu cilvēku, kam nav vienalga, kas notiek ar viņu zemi. Un ticiet man, tādu tur un te ir vairākums. Otrkārt, tā ir valsts. Valsts, kurā tu gribi dzīvot, kādā valodā mācīties, runāt un kurā virzienā attīstīties. Treškārt, šīs zemes harmonija. Ukraiņi dzīvoja mierā un harmonijā, jā, ar savām utīm, taču ar to viņi tiktu galā. Bet krievijai vajadzēja visu sabojāt.
Tāpēc, lūdzu, nepagursim atbalstīt ukraiņus viņu cīņās! Mēs zinām - kā, zinām, uz kurieni, un zinām, ko viņiem vajag. Mīļš paldies visiem ziedotājiem, atbalstītājiem, visiem palīgiem - Jūs tiešām esat vareni!”
Grūtos brīžos draugi smeļas spēku no Oļega, kurš prot uzmundrināt un pārliecināt: “Brīvprātīgo darbs - vairāki tūkstoši nobrauktu kilometru, daudz un dažādu emociju, pārpildītas dienas un naktis. Tas ir liels ieguldījums, vācot nepieciešamo, pārbūvējot auto un plānojot maršrutu. Kopā līdz uzvarai!”
Šo palīdzību atalgo ukraiņu un
latviešu draudzība. Un ne nāve, ne laiks to nevar mainīt.
Karavīrs Andrejs: "Paldies par iespēju atgūt dzīves jēgu!"
Andrejs.
Mūsu ukraiņu draugs, Ukrainas aizstāvis, karavīrs, kurš
ievainots cīņā ar ienaidnieku. 2023. gada septembrī Andrejs ieradās Latvijā,
kur tika veiktas vairākas operācijas. Paralēli tika veikta arī rehabilitācija
un izmantots psihologa atbalsts. Andrejs ir no sirds pateicīgs biedrības "TEV"
sniegtajam atbalstam, piesaistot augstākā līmeņa psihologus atbalsta sniegšanā.
Andrejs stāsta: “Vēlos pateikties visiem, kas nodrošina
rehabilitācijas programmu Ukrainas iedzīvotājiem un karavīriem. Īpaši paldies
vēlos teikt biedrībai "TEV", kas palīdzēja man apmeklēt psiholoģisko atbalstu.
Pateicoties šim psihologam un jaunākajām metodēm, kas jau pēc 3 tikšanās reizēm man palīdzēja sajusties
pilnīgam, sakārtotam un “salīmētam kopā”, esmu atguvis dzīvesprieku un vēlmi
dzīvot. Galvenais –
nebaidieties! Nāciet pie psihologiem! Te ir cilvēki, kuri vēlas jums palīdzēt!
Un viņi palīdzēs atgriezt jūs dzīvē.
Paldies biedrībai un visai Latvijai!"
Andrejs vēl visiem stipru veselību
un mierīgas debesis!
Slava Ukrainai! Varoņiem slava!
NOKLAUSĪTIES
Ko spēj Latvijā ražoti bezpilota lidaparāti. Saruna ar Agri Ķipuru.
Intervija ar Agri Ķipuru
Starptautiska konference “Garīgās veselības saglabāšana kara laikā”.
Konferenci organizēja biedrība "TEV" sadarbībā ar Latvijas Universitāti un Izglītības un zinātnes ministriju.
Latvijā ieradās 40 skolu psihologi no dažādiem Ukrainas reģioniem, viņiem pievienojās 40 Latvijas skolu psihologi un citi speciālisti, kuri strādā gan ar ukraiņiem, gan latviešiem. Nedēļas garumā četri Izraēlas speciālisti, kuriem ir liela pieredze kara traumu seku ārstēšanā, strādāja ar psihologiem, mācot rīkoties dažādās krīzes situācijās.
Konferencē pieredzē dalījās speciālisti no trim valstīm- Latvijas, Ukrainas un Izraēlas.
Liels gandarījums par paveikto, jaunas emocijas un ļoti daudz jaunu, neaizmirstamu iepazīšanos.
Šobrīd Ukrainas speciālisti ir atgriezušies savā dzimtenē, lai turpinātu strādāt ar karā cietušajām ģimenēm visā valsts teritorijā, tai skaitā piefrontes zonās.
Konferences organizēšanā piedalījās LU Psiholoģijas nodaļas asociētās profesores Ieva Bite, Ieva Stokenberga, kā arī Jānis Ploks.
Paldies arī mūsu Ukrainas sadarbības partneriem Angels for Ukraine un Марія Петрова-Мацюк, kura ir arī Ukrainas sieviešu līgas - ВЛУЖ Всеукраїнська Ліга Українських Жінок pārstāve.
Paldies Izraēlas speciālistiem - Early Starters International, Denis Krasiov, Yan Serdtse, Yulie Khromchenco, Evgeny Neimer un speciālistēm - Sabinai un Shimonai.
Visi kopā mēs spējam paveikt tik daudz!
"Ja paradīze uz zemes eksistē, tad tā atrodama tieši šeit" - nometnes Ēdoles sadraudzības mājā
Ukraiņu ģimeņu un karavīru nometne Sadraudzības mājā Ēdolē 2023. gada vasarā (no 16.- 23.augustam)
Jau otro gadu biedrība “TEV” organizēja radošu vasaras nometni ukraiņu ģimenēm, kas patvērumu un pagaidu mājas radušas Latvijā. Uz nometni tiek uzaicinātas īpašas ģimenes- bērni, kuriem vecāki palikuši Ukrainā, karo vai gājuši bojā frontē un kuriem uzmundrinājums un palīdzība nepieciešama īpaši. Otrajā nometnē piedalījās arī četri ukraiņu karavīri, kuri pēc karā gūtajām traumām iziet rehabilitāciju nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari.
Katrai dienai nometnē bija savs vadmotīvs un nosaukums, piemēram, radošā diena, latviešu kultūras diena, dejas diena, sporta diena- un atbilstoši dienas tēmai notika dažādas nodarbības, kurās bērni uzzināja daudz jauna par Latviju, tās tradīcijām un kultūru, iesaistījās radošās aktivitātēs. Bērni kopā ar pieaugušajiem zīmēja, veidoja, dejoja, dziedāja, spēlējās, stāstīja, klausījās, peldējās, brauca ekskursijās, gāja uz muzeju, sēja slotiņas un gāja pirtī, smējās, priecājās, baudīja, atpūtās… Darīja visu!
Latviešu kultūras dienā skolotāja Aija Melle ievadīja bērnus latviešu valodas un literatūras, folkloras un tradīciju pasaulē. Mācījāmies sarunāties latviski, iepazinām latviešu tradīcijas, rotaļas un spēles, minējām mīklas, dziedājām latviešu un ukraiņu tautasdziesmas, mācījāmies Latvijas himnu. Savukārt ukraiņu bērni stāstīja par savas zemes tradīcijām, dziesmām, visi kopā gatavoja apsveikumu plakātus ukraiņu karavīriem.
Savukārt mākslas skolotāja Antra Kārkla vadīja radošās meistarklases, ļaujot katram izmēģināt savus mākslinieka talantus. Un radošo darbu izstādē ieraudzījām krāsainus un pārsteidzoši emocionālus darbus, kuri stāstīja par ukraiņu bērnu sapņiem un dzīvi pasaulē bez kara.
Dejas kopā ar Līgu Kavaci un Kārli Bozu, pirts slotiņu siešana un latviešu pirts rituāls kopā ar Sandiju Kuplinu un Evu Muižnieci, darbošanās mastikas meistarklasē kopā ar Viju Biksi- katra diena savādāka, piepildīta jaunām un aizraujošām nodarbībām. Visas aktivitātes notika ārā, svaigā gaisā!
Nometnes dalībnieki devās arī dažādās ekskursijās: uz Kuldīgu, apmeklējot Senās Kuldīgas stāstu dzīvo muzeju, Riežupes smilšu alas un Ventas rumbu, Mežvidu labirintu un murkšķu audzētavu Jaunstučos. Priecīga un silta bija diena Jūrkalnē – satikšanās ar Baltijas jūru bērniem atgādināja savu zemi un savu Melno jūru…
Kopā ar bērniem darbojās arī ukraiņu karavīri, no kuriem trīs apmēram desmit mēnešus pavadījuši krievu gūstā. Var tikai apbrīnot, cik atvērti, dzīvespriecīgi, aktīvi un garā stipri pēc visa pārdzīvotā ir šie vīri. Arī bērniem karavīru līdzdalība nometnē bija īpaši svarīga- tā atgādināja par viņu tuvajiem, ukraiņu nesalaužamo garu un dvēseles spēku.
Brīvajā laikā peldēšanās dīķī un kublā, sauļošanās, novuss, teniss, galda spēles, atpūta un vienkārši būšana Latvijas dabā. Un kur tad vēl vēdera prieki - pavārīte Edīte Petrevica rūpējās, lai katrā ēdienreizē bērni justos un mielotos kā savās mājās, savukārt Irinas Kaļinovskajas vadībā katrs varēja mācīties cept kūku Napoleons un pagatavot savu īpašo burgeru.
Savukārt vakaros savs rituāls ar kopīgu tējas dzeršanu, sarunām par aizvadīto dienu, par dzīvi Ukrainā un Latvijā, par bērniem un viņu nākotni, par mūsu kopīgo sapni- atgriešanos mājās un dzīvi brīvā Ukrainā. Viena vakara pārsteigums bija Križēvicu ģimenes- Helmas, Līgas un Mārtiņa – koncerts un sadziedāšanās pagalmā pie lielā ozola.
Un tad atvadu ballīte, paldies vārdi un atvadīšanās līdz nākamajai tikšanās reizei!
Šī bija nometne, kas uz mirkli ļāva
aizmirsties no karā gūtajām traumām.
Šī bija nometne, kas atdeva ticību,
ka karš kādreiz beigsies un mēs visi atgriezīsimies normālā un laimīgā dzīvē.
Šī bija nometne, kas apliecināja,
cik svarīgi mums, pieaugušajiem, ir mūsu bērni. Šī bija nometne, kas bērniem
ļāva apzināties un ar sirdi apjaust, ka mēs, pieaugušie, vienmēr būsim līdzās,
lai kurā pasaules malā un kādās grūtībās arī viņi nebūtu.
Šī bija nometne, kas pierādīja, ka
visi kopā mēs spējam ļoti daudz.
Paldies Amelai Al-Asbahi par ideju,
par uzņēmību, par Ģimeņu sadraudzības namu Ēdolē un visiem organizatoriskajiem
darbiem, organizējot nometni!
Paldies visiem nometnes
dalībniekiem, paldies visiem pedagogiem, kuri vadīja neaizmirstamas
meistarklases, paldies šoferīšiem, kas mūs izvadāja, paldies visiem, visiem!
Paldies United States Embassy - Riga, Latvia par iespēju organizēt nometni, ko finansē ASV valsts departaments.
Lai miers Ukrainā!
Brīvību Ukrainai!
Kopā līdz uzvarai!
Nometnes dalībnieku atsauksmes:
“Man ļoti patika nometnē. Katra diena bija īpaša- pirts diena, Latvijas kultūras diena, ekskursija uz Kuldīgu, muzejs, ūdenskritums, radošuma un dejas diena, sirsnīgas sarunas, jaunas iepazīšanās.”
“Ja paradīze uz zemes eksistē, tad tā atrodama tieši šeit.”
“Īpaši patika pašiem gatavot. Daudz jaunu zināšanu.”
“Amela, paldies! Šīs bija lieliskas dienas- piepildītas ar patīkamām emocijām, jauniem iespaidiem, daudzveidīgas un interesantas nodarbības. Ļoti skaista daba. Šajās dienās varējām aizmirst par savām bēdām. Taisnība, negribējās aizbraukt no šejienes. Toties mēs zinām, ka ārēji trausla sieviete var izdarīt tik daudz- tas iedvesmo! Skauju Jūs!” (Iryna Kalynovskaya)
“Amela, liels Jums paldies! Mums viss ļoti patika, gribējās palikt šeit ilgāk. Manī neizsakāmas emocijas.” (Ksenija)
“Amela, milzīgs paldies Jums par atpūtas organizāciju nometnē. Visas šīs emocijas ļoti vajadzīgas gan mūsu bērniem, gan pieaugušajiem. Ļoti priecāsimies atkal satikties!” (Irina)
“Esmu laimīga, ka esmu iepazinusies ar Jums, Amela, un visiem, kuri bija nometnē. Jūs esat vairāk kā supercilvēki! Esiet laimīgi!” (Katja)
“Gribas teikt daudz pateicības vārdu par nometnē iegūtajām
pozitīvajām emocijām, par laimīgajām bērnu sejām, par silto uzņemšanu, par
mirkļiem, kuri paliks mūsu atmiņās uz mūžu. Paldies par visu! Amela, gaidīšu
Jūs ciemos Ukrainā! Šīs vasaras labākā nedēļa. Paldies Jums!” (Tatjana,
Ukrainas brīvprātīgā)
Maijs - mentālās veselības mēnesis
Ukrainas pirmā lēdija Olena Zelenska aicina citu valstu pirmās personas un līdzcilvēkus visā pasaulē pievienoties mentālās veselības programmai “Kā Tev klājas?”, kas šobrīd darbojas Ukrainā. Ukrainas pirmā lēdija aicina: “Palīdziet kādam, un jūs pats jutīsieties labāk!”
Olenai Zelenskai spēku dod bērni, kuri krievu raķešu uzbrukuma laikā, slēpjoties savas skolas patvertnē, dzied Ukrainas himnu. Apbrīnojami, cik drosmīgi šie bērni iztur kara grūtības! Un mums, pieaugušajiem jādara viss iespējamais šo bērnu nākotnes labā.
Arī biedrība “TEV” kopš kara sākuma ne tikai vāc ziedojumus un dara visu, lai Ukraina uzvarētu šajā nepiedodami nežēlīgajā un brutālajā karā, bet domā, kā palīdzēt tiem, kas cietuši mentāli,- karavīriem, bēgļiem, bērniem.
Plašu rezonansi radīja biedrības “TEV” sadarbībā ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju un Latvijas Universitāti organizētā konference 2023. gada decembrī “Garīgās veselības saglabāšana kara laikā” – par psiholoģiskā atbalsta sniegšanu Ukrainas civiliedzīvotājiem, kas cietuši no kara radītajām traumām, un karavīriem, kuri ilgu laiku pavadījuši gūstā. Konferencē psihologi no Izraēlas un Ukrainas dalījās pieredzē un mācīja Ukrainas un Latvijas skolu psihologus.
Pateicoties ASV departamenta finansējumam, biedrība “TEV” joprojām nodrošina psihologa konsultācijas ukraiņu karavīru psihoemocionālās rehabilitācijas ietvaros.
Jau trešo gadu Ēdolē notiks vasaras nometne ukraiņu ģimenēm, kas patvērumu radušas Latvijā, un karavīriem, kas pēc ievainojuma frontē iziet rehabilitācijas kursu Latvijā.
Ieskaties vērīgāk- varbūt arī
kādam Tev līdzās vajadzīga palīdzība un atbalsts? Vienkārši esi līdzās un
pajautā: “Kā Tev klājas?”
Олена Зеленська video:
https://www.facebook.com/reel/768227938760817
Pateicībā latviešiem tulko "Lāčplēsi" ukraiņu valodā
Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas rezidents Petro Taraščuks no Ukrainas, uzturoties Ventspilī, mācījās latviešu valodu un tulkoja Andreja Pumpura eposu "Lāčplēsis". Tā viņš vēlas pateikties latviešiem par palīdzību, ko tie sniedz ukraiņiem karā pret Krieviju. P.Taraščuks vienojies, ka pēc tam, kad būs beidzis tulkot eposu "Lāčplēsis", tas Ukrainā tiks izdots.
"Jāuzvar, cita ceļa nav!"
Ir 2022. gada 24. februāris, kad dzīve Ukrainā apmet kūleni - ir sācies bezjēdzīgs, šausminošs un nežēlīgs karš. Ukraiņu vīri ņem rokās ieročus, komplektē teritoriālās aizsardzības vienības un dodas karā. Jā, arī spēcīgus vīrus māc bailes, taču “tās ātri vien transformējas azartā ar izmisīgu vēlmi uzvarēt šajā nevienlīdzīgajā cīņā,” atceras Bogdans Maznenko, brīvprātīgo bataljona komandiera vietnieks, kurš kara pirmajās dienās piedalījās asiņainās kaujās, aizstāvot Lukjanovskas ciemu Kijevas apgabalā, tika nežēlīgi ievainots, pēc tam ilgstoši ārstējās Latvijā, satikās un sadraudzējās ar mūsu biedrības “TEV” brīvprātīgajiem, iesaistījās biedrības darbā, atgriezās Ukrainā un arī pats nodibināja labdarības fondu “BORISOFEN”.
Lūk, Bogdana stāsts!
Bogdans tika smagi ievainots jau pašā kara sākumā – 2022.gada martā kaujā Kijevas apgabalā: “Tās burtiski bija uguns un sprādzienu sienas. Taču atkāpties nav kur - visapkārt pašu zeme. Ir jāaizstāv cilvēki, sava ģimene, sava valsts!” Uz sešiem karavīriem šāva no tanka, četri nomira uz vietas, divi, tai skaitā Bogdans, izdzīvoja.
Laimīga bija satikšanās ar mūsu traumatologu Mārtiņu Malzubri, kurš piedāvāja braukt ārstēties uz Latviju, jo Ukrainā ārsti ar tik smagiem ievainojumiem neprata tikt galā. 2022. gada aprīlī Bogdans ir pacients Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Trīs mēneši slimnīcā, 38 sarežģītas operācijas, atveseļošanās Valsts rehabilitācijas centrā “Vaivari”- visbeidzot Bogdans pielaiko kruķus un atkal mācās staigāt.
Slimnīcā Bogdans satiekas ar mūsu biedrības sociālo mentori Amelu, kura kā biedrības “TEV” brīvprātīgā palīdz ukraiņu karavīriem tikt galā ar dažādām sadzīviskām ikdienas lietām. Nespējot turpināt aktīvu cīņu frontē, Bogdans kļūst par brīvprātīgo mūsu biedrībā - dara visu, lai palīdzētu saviem cīņu biedriem.
Kopā ar trim karavīriem, kuri ārstējas Latvijā, Bogdans ciemojas ukraiņu bērnu vasaras nometnē Ēdolē. Bērni ir ļoti gaidījuši šo tikšanos, sagaida karavīrus ar pašu zīmētiem plakātiem un daudziem jautājumiem. Karavīri atgādina katram par viņu tuvajiem - tēviem, kas krituši par Dzimteni vai karo frontē. Tikšanās ir emocionāli sāpīga un arī abpusējas mīlestības piepildīta – karavīru drosmes stāsti ļauj izturēt dzīvi tālumā no dzimtenes un atgriež ticību Ukrainas uzvarai šajā bezjēdzīgajā karā. Bogdans saka: “Mums jāuzvar, cita ceļa nav.”
Bogdans viens audzina divas meitas, 2023. gadā atgriežas Ukrainā, dibina labdarības fondu “BORISOFEN”, kura ietvaros nenogurstoši sadarbojas ar mūsu biedrību “TEV”.
Mums ir viens mērķis – palīdzēt Ukrainai uzvarēt par spīti visam, un mēs kopā ar Bogdanu stāvēsim šīs uzvaras sardzē.
Gerda - sieviete, kura līdz pēdējam cīnījās par Mariupoli
IZLASI! Gerdas stāsts, kur patiesībā slēpjas neaprakstāmi pārdzīvots murgs un elles piedzīvošana..
LASĪT VAIRĀK
Gerdu kopā varam atbalstīt: https://www.biedribatev.lv/page/azovkareiveigerdai/
Dronu skola jauniešiem civilās aizsardzības apmācībai
Kā pilotēt dronu, un kā tas noder civilajā aizsardzībā?
Esam izveidojuši jaunu iniciatīvu Latvijā -
civilās aizsardzības apmācības kursu
"Dronu skola - Tavi putni", kas ir kā noderīga izklaide jauniešiem, iemācot pilotēt dronu,
orientēties kartēs un apvidū, tā arī kā pamatzināšanu ieguves avots jaunsargiem dronu pilotēšanā.
LASĪT VAIRĀK
Ukraiņu karavīrs un mūsu draugs Aleksejs: "Viņi paņēma siksnu, uzlika to man uz kakla kā sunim un četrrāpus vilka pa ceļu."
Viņš ir varonis!
Biedrība "TEV" nodrošināja Alekseja un citu ukraiņu karavīru psihoemocionālo rehabilitāciju Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari". Aleksejs kopā ar citiem karavīriem ciemojās arī vasaras nometnē Latvijā, tikās ar ģimenēm - bērniem, mammām un omītēm - no Ukrainas.
Sāpīga pieredze, saviļņojoši stāsti, emocionālas tikšanās aizkustina un nostiprina pārliecību, ka mums jādara viss, lai nepieļautu karu.
nra.lv Elitas Veidemanes saruna lasāma zemāk.
LASĪT RAKSTU
Tāls ceļš ejams
Ingas Čekšas- Ratnieces saruna ar Miku Duburu un Ingu Ostrovski par to, kā tika dibināta mūsu labdarības biedrība "Tev".
Saruna par to, kā piesaistīt finansējumu un sniegt atbalstu armijai un medicīnas iestādēm Ukrainā.
Saruna par to, kā pašiem nesalūzt, neizdegt un apzināties, ka, palīdzot Ukrainai, palīdzam arī paši sev - darām visu, lai Latvijai nekad nebūtu jāpiedzīvo kara šausmas.
"Atmiņā joprojām skats: auksts februāris, lielas plūsmas dodas pāri robežai, pārsvarā sievietes un mazi bērni. Ar tādu situāciju nebiju reāli saskāries dzīvē. Tas biia sākums...Tās bija emociias un darbs 24/7. Šīs sajūtas varētu salīdzināt ar barikāžu laiku. Tad man biia kādi 15 gadi..."
Intervija ar mūsu biedriem lasāms žurnālā K12: Tals_cels-ejams.pdf