Stāsts par Oļegu, vienu no biedrības “TEV” komandas brīvprātīgajiem
Ko lai saka par šo drosmīgo vīru, ja jau 2022. gada 26. februārī viņš atradās savā automašīnā uz Ukrainas robežas? Oļega, mūsu brīvprātīgā, neparastajai biogrāfijai jākļūst par bākuguni ikvienam tālākajā uzvaras ceļā no Latvijas uz Ukrainu! Diemžēl šī “tālā ceļa” beigas vēl nav redzamas, bet esam cieši pārliecināti, ka ļaunums tiks uzveikts un Ukraina būs brīva! Galvenais nepārtraukt iesākto brīvprātīgo darbu, neapstāties, neatlaist, nepamest distanci... Oļegs ne tikai remontē automašīnas, bet arī nogādā tās kaujiniekiem Ukrainā karstākajos cīņu punktos. Kara sākumā uz Latviju evakuēja ukraiņu sievieti Annu un viņas bērnus, kopā ar sievu Inetu Ozoliņu rūpējās par šo ģimeni, palīdzot iekļauties Latvijas dzīvē un sabiedrībā - Oļegs daudz nedomāja, bet rīkojās. Aviācijā ir termins “Lēmumu pieņemšanas augstums” – 2022. gada pavasarī Oļega ģimene lēmumu pieņēma nekavējoties, pretējā gadījumā cilvēki būtu miruši. Turklāt Anna bija smagi slima, bet viņas vīrs Romāns atradās krievu gūstā, tādēļ Oļegam un viņa sievai bija jāatrod spēks ukraiņu ģimenei sniegt drošības sajūtu, dzīvojot svešumā, palīdzēt atrast ārstu, lai veiktu sarežģītu operāciju Latvijā. Šai ukraiņu ģimenei bija laimīgs liktenis: Anna, Romāns un viņu bērni satikās - pēc gada Oļegs viņus aizveda atpakaļ mājās uz Ukrainu. Un joprojām tajās reizēs, kad Anna ierodas Latvijā uz veselības pārbaudēm, viņa paliek pie Inetas un Oļega.
Šis ir laiks, kad mēs nevaram domāt: "Šodien es gribu palīdzēt, bet rīt nē - tā ir mana personīgā izvēle!" Katram vajadzētu atcerēties, ka arī Latvijai var pienākt brīdis, kad jāuzsāk cīņa, lai nosargātu savu brīvību. Cilvēka spēka potenciālu nevar salīdzināt ar tām dzīvībām, ko Ukraina un pasaule zaudē katru dienu - galu galā ukraiņi varētu dot savu ieguldījumu Eiropas attīstībā un palīdzībā, ja ukraiņu tauta tagad tik strauji nesamazinātos “iebrūkošās ordas” dēļ. Tā domā arī Oļegs un līdz ukraiņu tautas uzvarai negrasās apstāties savās aktivitātēs: “Man, godīgi sakot, vienalga, cik ies bojā krievijas okupantu, man neprātīgi sāp sirds par ukraiņu aizstāvjiem. Viņiem nav izvēles, jo aizsargā savu zemi, viņiem nav, kur atkāpties. Viņu zemei uzbruka brutāli, nelietīgi, zemiski par to, ka izvēlējās iet savu ceļu, un šis ceļš nepatīk vājprātīgajam kaimiņam. Tāpēc darām to, ko uzskatām par pareizu, un tā vajadzētu rīkoties visiem, kuriem nav vienalga mūsu kopējais liktenis, mūsu nākotne.
Vari karot, karo! Nevari karot, palīdzi!”
Oļegs šobrīd, tāpat kā mēs, nezina, kad un kā uzvara notiks, bet ir pārliecināts, ka Krievijas agresors tiks sakauts. Katrs brīvprātīgais veic savu darba daļu, lai uzvara pienāktu ātrāk. Oļegs nodarbojas ar transportlīdzekļu pilnveidošanu un aprīkošanu darbam ar kaujas droniem, strādā savās mājās paša iekārtotā darbnīcā. Oļegs saka: “Es daru to, ko uzskatu par pareizu, un neesmu viens, mums ir lieliska komanda!” Arī viņa sieva Ineta iesaistījusies brīvprātīgo darbā - pin tīklus, lej sveces un ikdienā ir drošais Oļega atbalsts un plecs.
Nesen Oļegs uzņēmās atbildību par palīdzības vākšanu un nogādāšanu no Latvijas uz Harkovas Hospiss medicīnas kompleksu smagi slimiem bērniem. Nepieciešams, bet riskants darbs, jo Harkovas pilsēta atrodas pie pašas robežas ar krieviju un, kamēr lido krievijas raķetes, gaisa trieciena brīdinājumam nav laika atslēgties, neviens nekad nezina, kur nokritīs krievu raķete, cik raķešu kritīs un kāds būs raķetes bojājumu rādiuss. Taču droši zinām tikai vienu - smagi slimi bērni gaida palīdzību, zāles un speciālo uzturu. Šie bērni ir mazi varoņi, viņi cīnās ar nopietnām slimībām, katru dienu viņus var nogalināt kārtējā “asiņainā kaimiņa” apšaudē. Oļegs un viņa domubiedri ne tikai palīdz, bet arī sniedz slimiem bērniem cerību uz izveseļošanos un ticību uzvarai šajā nevienlīdzīgajā karā. Šī palīdzība pārvar bailes un dod spēku cīnīties ne tikai par bērniem, bet arī pieaugušajiem. Oļegs un biedrības TEV brīvprātīgie apmeklē gandrīz visas Ukrainas militārās un varonīgās pilsētas: Hersonu un Harkovu, to reģionus un frontes zonas Dņeprā, Zaporožjē, Smilā, Avdejevkā Doņeckas apgabalā un Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. Visur Oļegs ir gaidīts “sargeņģelis”, savukārt par “eņģeļiem” viņš dēvē savus draugus, Ukrainas militārpersonas, kas cenšas aizsargāt Oļega komandu, kamēr viņi atrodas vienā vai otrā kaujas zonā. Pēc kāda brauciena Oļegs raksta: “Draugi, šorīt atgriezos no kārtējā “kara brauciena”- komplicēta, piesātināta, emocionāla…
Kādēļ mēs to darām?- tas ir visbiežāk uzdotais jautājums. Pirmajā vietā es izceltu - cilvēku dēļ. Tādu cilvēku, kam nav vienalga, kas notiek ar viņu zemi. Un ticiet man, tādu tur un te ir vairākums. Otrkārt, tā ir valsts. Valsts, kurā tu gribi dzīvot, kādā valodā mācīties, runāt un kurā virzienā attīstīties. Treškārt, šīs zemes harmonija. Ukraiņi dzīvoja mierā un harmonijā, jā, ar savām utīm, taču ar to viņi tiktu galā. Bet krievijai vajadzēja visu sabojāt.
Tāpēc, lūdzu, nepagursim atbalstīt ukraiņus viņu cīņās! Mēs zinām - kā, zinām, uz kurieni, un zinām, ko viņiem vajag. Mīļš paldies visiem ziedotājiem, atbalstītājiem, visiem palīgiem - Jūs tiešām esat vareni!”
Grūtos brīžos draugi smeļas spēku no Oļega, kurš prot uzmundrināt un pārliecināt: “Brīvprātīgo darbs - vairāki tūkstoši nobrauktu kilometru, daudz un dažādu emociju, pārpildītas dienas un naktis. Tas ir liels ieguldījums, vācot nepieciešamo, pārbūvējot auto un plānojot maršrutu. Kopā līdz uzvarai!”
Šo palīdzību atalgo ukraiņu un
latviešu draudzība. Un ne nāve, ne laiks to nevar mainīt.