“It kā tas būtu bijis skaists, laimīgs sapnis.”
“Ja paradīze uz zemes eksistē, tā atrodama tieši šeit,” tā pēc otrās ukraiņu ģimeņu un karavīru nometnes sadraudzības mājā Ēdolē teica tās dalībnieki. Un zīmīgi, ka tieši šos pašus vārdus jau otrajā nometnes dienā teica tās dalībnieki šogad: “Ēdole- šī māja un apkārtne pārvērtusies par mazu paradīzi, kur mēs visi jūtamies laimīgi- tik neticami viss, kas šeit notiek, pēc piedzīvotajām šausmām un bēdām kara plosītajā Ukrainā.”
Šogad te kopā lieliski sadzīvo ļoti dažādi cilvēki- karavīru ģimenes ar saviem mazuļiem izbauda laiku kopā, jo rudenī pēc sadziedētajiem ievainojumiem vīriem būs jāatgriežas frontē. Te ir Dmitro, kurš savu dēliņu pēdējo reizi satika četru mēnešu vecumā. Tad divi gadi krievu gūstā, un tagad ģimene satiekas šeit- nu jau divgadīgais mazulis skraida pats savām kājelēm un ir nepārtraukti jāuzmana. Pagaidām viss šķiet bezrūpīgi un laimīgi un tā gribas šai ilūzijai ļauties… Vientuļa māmiņa ar pieciem bērniem, kuru brālis atgriezies pie saviem futbola komandas biedriem Ukrainā, jo nespējis iejusties un atrast draugus šeit, Latvijā. Jaunajai sievietei sāp sirds par visu- par dēlu, kas tālumā, un jaunajiem vīriešiem karavīriem, kuri iet bojā kaujas laukā. Skumt neļauj nepārtrauktās rūpes par jaunākajiem bērniem un dziesma- kad viņa dzied ukraiņu tautasdziesmas, nometnē apklust visi un klausās. Tad dziedam mēs, latvieši, un pēc brīža jau sākas saruna- par dzīvi un cilvēkiem Latvijā un Ukrainā. Uz nometni atbraucis arī Bogdans, kuram pēc 38 sarežģītām operācijām izdevies saglābt kāju un kurš nu jau atkal dzīvo Ukrainā (netālu no Kijevas), izveidojis palīdzības fondu ukraiņu karavīriem un vienmēr mīļuprāt atgriežas Latvijā pie saviem draugiem. Šoreiz Bogdans ieradies, lai nometnē satiktos ar savām meitām. Un vēl šeit ir vecmāmiņa ar savu meitu un mazmeitu. Vecmāmiņa visu brīvo laiku pavada dārzā ravējot- tā vieglāk aizmirsties un ļauties ilūzijai par mājām. “Es kājām aizietu, ja vien varētu atgriezties Ukrainā,” saka viņa.
Un vēl šeit ir tie paši pasniedzēji, kas iepriekšējās nometnēs, jo sirds katru gadu liek atgriezties. Rūpīgi plānota un gaidīta latviešu kultūras diena, kurā kopā ar Aiju Melli iepazīstamies ar Latvijas valsts simboliem un vēsturi- brīvvalsts dibināšanu, cīņām par brīvību, dzīvi padomju okupācijas laikā un neatkarības atjaunošanu. Iepazīstamies ar latviešu tautas folkloru, ievērojamiem un pasaulē zināmiem cilvēkiem- politiķiem, literātiem, māksliniekiem un sportistiem. Kopā mācāmies un dziedam Latvijas un Ukrainas himnu, spēlējam dažādas spēles un rotaļas. Dziedam un daudz runājam par kopīgo un atšķirīgo abu tautu vēsturē, tradīcijās un ieradumos. Katrs nometnes dalībnieks saņēma un pats aizpildīja savu mazo “Latvijas pilsoņa pasi”, kurā atrodami svarīgākie dati un pamatinformācija par Latviju.
Un mācāmies latvju dainu par māmiņu un sauli, ar kuru nometnes noslēgumā vēlamies sagaidīt ciemos bijušo Latvijas valsts prezidenti Vairu Vīķi Freibergu. Cenšamies runāt latviski, un prieks, ka aizvien vairāk bērnu saprot latviešu valodu, kaut runāt bieži vien kautrējas. Mākslas dienā kopā ar Antru Kārklu katrs gatavo savu rokassprādzi, vēl ir mūzikas diena ar Inu Celitāni, dejas diena kopā Aneti Klapkalni un mastikas meistarklase kopā ar keramiķi Viju no Alsungas.
Protams, neatņemama nometnes daļa ir ekskursija uz Kuldīgu un jau iemīļotās Križevicu ģimenes koncerts.
Nometnes laikā ukraiņu bērni, viņu vecāki un karavīri ar patiesu interesi uzdeva daudz jautājumu, un atbildes apliecināja, ka mūsu tautām ir daudz kopīga gan cīņā par savas valsts brīvību, gan mīlestībā pret savu zemi un tās cilvēkiem.
Un vēl jāpiemin “Pūjalgu” māju saimniece, nometnes idejas autore un realizētāja Amela, kura ir klātesoša visur- viņas ziņā ir gan nometnes dalībnieku atlase, pasniedzēju izvēle, sagatavošanās darbi un rūpes par katru, kas ieradies nometnē. Viņai līdzās ir divas gaišmatainas māšeles, Amelas meitas Jasmīna un Amika, mazās saimniecītes, kuras ukraiņu bērniem izrāda visu, palīdz atrast vajadzīgo, un viņu viesmīlība katram ļauj justies šeit ļoti gaidītam. Liels palīgs Amelai ir koordinatore Irina Hibarčuka, kura zina gan ukraiņu, gan latviešu valodu un atbildīgos brīžos var sarunāties ukraiņu dzimtajā valodā.
Nometnes noslēgumā gaidīti ciemiņi ir Ukrainas vēstnieks Latvijā Anatolijs Kucevols, bijusī Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga, kura kopš kara sākuma konsekventi nosoda nežēlīgo Krievijas agresiju Ukrainā, un ASV ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Kristofers Robinsona kungs ar kundzi. Tā ir diena, kurā pateicamies ASV vēstniecībai Latvijā par iespēju realizēt nometnes ukraiņu ģimenēm un par atbalstu, ko, izmantojot ASV Valsts finansējumu, biedrība “Tev” sniedz Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā. Tā ir diena, kad apliecinām savstarpēju cieņu un visi kopā vienojamies nelokāmā pārliecībā par Ukrainas un veselā saprāta uzvaru šajā nežēlīgajā karā. Kā atmiņa no šīs dienas Edolē augs kopīgi iestādītais persiks un aprikoze ar Vairas Vīķes simbolisku novēlējumu: “Lai aug vesela un stipra!” Sarunā ar Vairu Vīķi Freibergu viens no karavīriem teica, ka nometnē arī pieaugušie uz brīdi varēja atgriezties bērnības pasaulē un justies kā bērni.
Šķiršanās, kā vienmēr, ir emociju pilna, sajūta, ka esam ieguvuši draugus, ar kuriem vēlamies tikties, kad karš būs galā,- brīvajā Ukrainā un brīvajā Latvijā.
Daži dalībnieku ieraksti nometnes atsauksmju grāmatā:
“Vieta unikāla, šeit var atjaunot spēkus, padomāt, būt ar sevi un atkal atgriezties reālajā dzīvē.”
“Paldies organizatoriem, kas piedāvā iespēju būt tik lieliskā vietā. Pārdomāts viss līdz pēdējam sīkumam!”
“Vērtīgi tikties ar interesantiem cilvēkiem un izzināt daudz jauna par dzīvi Latvijā un tās vērtībām.”
“Paradīzes stūrītis zemes virsū un Eņģeļu ģimene, kas aplaimoja mūs ar savu mīlestību, rūpēm un sirds siltumu.”
“Mēs esam atkal atguvuši mīlestību un gara spēku un gatavi tālākiem dzīves izaicinājumiem!”
“It kā tas būtu bijis skaists,
laimīgs sapnis.”